Curious case of..

DSC_0076.JPG/photo of one of Riga’s yards where Robert’s books store is located/

(English below)

Izlasot Frānsisa Skota Ficdžeralda “Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu”, palika nepārvarami skumji- cik labi, ka mums katram ir dots normāla rituma mūžs un mums ir iespēja sevi attīstīt. Mums ir dota spēja atcerēties. Es esmu cilvēks, kas balstās tikai un vienīgi uz atmiņām- jā, ne vienmēr tas ir labi, bet kas es būtu kā balta lapa? Kāpēc cilvēkiem patīk nodarīt otram pāri? Vai tas ir dabiskais dzīves cikls vai arī sava veida atmaksa par paša sāpi un rūgtumu? Saudzējiet viens otru!

Manuprāt, mūsu naidu tikai pastiprina neskaitāmie sociālie tīmekļi un aplikācijas. Instagram ir 50 skaudības un nedabiskuma nokrāsas, Twitter– lakoniska sūdzēšanās par netaisnību pasaulē vai pret sevi, Facebook– narcisisms, izrādīšanās un cenšanās izlikties par interesantāku cilvēku nekā esam. Protams, ka es arī daru pilnīgi to pašu- tāpēc man riebums mācas virsū. Vairāk laika būtu jāvelta mīļajiem cilvēkiem, saviem hobijiem un grāmatām(papīra formāta grāmatas ir atpakaļ!). Vairāk jāvelta laiks saviem draugiem, kuriem jau kā pusgadu soli, ka satiksieties, bet viss apstājas pie nodeldētās frāzes:”Mums noteikti drīz jāuzrīko ēst taisīšanas vakars. Šonedēļ nē- esmu aizņemta, bet varbūt kaut kad nākamnedēļ?” Vieglāk ir nelikt otram cerēt(es vienmēr ceru), bet vienreiz ņemt un beidzot realizēt plānus. Pa īstam! Protams, ka tad, kad tas notiek, viss atkal ir lieliski un Tu domā:”Kāpēc es tik ilgi vilcinājos?” Un klačas Facebook nav tas pats. Piedod, atvaino.

+++

Reading F. Scott Fitzgerald’s “The Curious Case of Benjamin Button”, I became insurmountably sad- how good that we all have a normal life span and we have the opportunity to develop ourselves. We have been given the ability to remember. I am a person based solely on memories – yes, it is not always good, but what would I be as a white page? Why do people like to hurt each other? Is it a natural cycle of life or a kind of payback for one’s own bitterness? Take care of each other!

In my opinion, our hatred is only aggravated by countless social networks and applications. Instagram has 50 shades of envy and un-naturalism, Twitter- laconic complaint of injustice in the world or against oneself, Facebook- narcissism, showing off and constant effort to be a more interesting person than we are. Of course, I also do the same thing – so I’m even more repulsed by that. More time should be devoted to loved ones, our hobbies and books (paper-based books are back!). More time needs to be devoted to friends to whom you have promised to meet for a half a year already but everything stops with the phrase: “We should definitely have to make dinner together and catch up. This week I’m busy, but maybe sometime next week?” It’s easier not to let the other one hope (I always hope), but to finally man up and make actual plans. For real! Of course, when it happens, everything is fine again and you think, “Why did I hesitate for so long?” And the chatting on Facebook is not the same. Sorry not sorry.

 

Advertisements

Man jāmācās sev noticēt/I have to learn to believe in myself

54690010

/photo of Martyna in Amager Strand, Copenhagen, this August/

/Find English version below/

Lai šī saulainā un vieglprātīgās vasaras fotogrāfija kalpo kā turpinājums manam iepriekšējam ierakstam. Jā, es toreiz ļoti uztraucos pirms prombraukšanas- galva palika smaga no neskaitāmajiem “ja nu?” jautājumiem. Bet kaut kādā maģiskā veidā tam neveiklajam sākumam tiku pāri(uzticēties svešiem draugu draugiem ar dzīvesvietas nodrošināšanu, visas nejaukās uzturēšanās atļaujas formalitātes utt.). Pārmaiņas bija vieglāk pārdzīvot, zinot, ka esmu ieguvusi pāris draugus, ar kuriem kopā sākšu mācīties vienā akadēmijā, kā arī nebūšu vienīgā latviete starp ārzemniekiem(tā vienmēr ir mierinoša doma). Likās, ka neizturēšu mēnesi, kad parādīsies ilgas pēc mājām. Nu, labi- es izturēju 3 mēnešus, un, pēc no mājām saņemtās gardumu paciņas ar piparkūkām, žāvētiem āboliem un šokolādes konfektēm, es skaitīju katru dienu tuvāk brīdim, kad lidošu mājās uz Ziemassvētkiem( gluži kā tajā Chris Rea dziesmā). Tik daudz reižu pieķēru sevi pa miegam raudot vai pamostoties no sirdssāpēm. Bet manas draudzenes, kuras jau vairākas gadus dzīvoja Londonā, teica, ka tā sajūta pāries- ar katru gadu būs vieglāk. Un tā patiešām šķiet!

Kopenhāgena ir skaista pilsēta, kur dzīvot un mācīties. Pirmais pluss- lielākā daļa iedzīvotāju ka pārvietošanās līdzekli izmanto velosipēdu. Un tas ir īpaši parocīgi pat ziemā, jo šeit īstas Latvijas ziemas nemaz nepastāv. Alkoholu ir atļauts dzert publiskās vietās- metro, uz ielas, sēžot parkos zālītē.. Pēc visiem aizliegumiem Rīgā, tas liekas kā kaut kas nepareizs. Un, protams- vislabākā lieta- krāna ūdens, par kuru nav jāmaksā. Arī arhitektūra un vietas, kuras apskatīt, ir daudz. Bet ir arī daudz mīnusu- reizēm cilvēki nespēj uzņemt veselīgu kritiku; man nav ne jausmas, cik godīgi viņi ir konkrētā brīdī, kā arī ir novērots, cik ļoti citiem patīk attaisnoties, ja kaut kas nesanāk. Mēs esam cilvēki- mēs esam šeit, lai mācītos un kļūdītos vēlreiz un vēlreiz. Ideālu nav.

Pats svarīgākais ir tas, ka es esmu ielaidusi cilvēkus un Kopenhāgenu savā sirdī, un tagad šī ir viena no vietām, kuru es varu saukt par mājām. Un par to man jāsaka kupls paldies maniem draugiem, kuri rūpējas par mani gan Rīgā, gan šeit, manai ģimenei ar visu ieguldīto, nenovērtējamo atbalstu(tikai tādēļ es varu šeit būt!) un maniem brīnišķīgajiem alta profesoriem abās pusēs. Te arī sākas tā noticēšana sev- noticēšana savām spējām, sapņiem, kas reizēm kļūst par īstenību. Bet man vēl daudz jāmācās- nepalikt slinkai un aizmāršīgai.

+++

Let this sunny and foolish summer photo serves as a continuation for my previous entry. Yes, I was really worried back then before my departure- my head remained heavy from the numerous “what if?” questions. But in some magical way I got past this transition point(trusting mutual friends with providing an accommodation,  all those hideous residence permit formalities etc.).  It was easier to pull myself through the changes knowing that I’ve made a couple of friends with whom I would study together at the same academy and won’t be the only Latvian among foreigners(it’s always a comforting thought). It seemed that I won’t be able to survive a month without feeling homesick. Well, fine- I reached 3 months limit, and after I received a goodies parcel from home with gingerbread, dried apples and Latvian chocolate candy, I counted each day closer to the moment when I would fly home for Christmas(almost like in that Chris Rea song). So many times I caught myself crying in my sleep or waking up from the heartache. But my friends, who for several years lived in London,  once told me that this feeling will ease up. It will get better with time. And it really seems that way!

Copenhagen is a beautiful city where to live and study. The first positive point- the majority of people use bicycle as a transportation.  And this is especially handy even in winter time because here real Latvian winter doesn’t exist. It’s allowed to drink alcohol in public spaces such as  the subway,  on the street, while sitting on a lawn in parks.. After all the prohibitions in Riga, it seems so wrong.  And of course- best thing- drinkable tap water! And finally- the various architecture and places to be. But there are certain cons- sometimes people can’t accept healthy criticism; I have no idea how honest they are at a given moment. And this constant fever of making excuses if something doesn’t work the way they need it to work! We are only humans- we are here to learn and to fail over and over again. Nobody’s perfect.

The most important thing is that I have let people and Copenhagen into my heart, and this is now one of places I can finally call home. And for that I have to say enormous thanks to my friends who take care for me both here and in Riga, my family for all that invaluable support they have given to me(that’s why I am here!), and thanks to both of my amazing viola professors. This is where it starts- believing in yourself, believing in my abilities, dreams which sometimes do come true. I still have to learn a lot how not get lazy and forgetful.

Ilgi gaidītā atgriešanās/Long- awaited return

 

90030024

Čau! Kā dzīve?

Ir apritējis vairāk kā gads kopš mana pēdējā ieraksta. Pati esmu pārsteigta, ka tieši šobrīd, kad drošais pamats zem kājām sāk plaisāt, esmu atradusi ceļu atpakaļ. Bet visu var ļoti loģiski izskaidrot- mans laiks dzimtajā Rīgā ir iztecējis līdz nedēļai. Vēl ir jāpaspēj saelpoties mīļais Latvijas gaiss, jāapciemo māte Daba, jāatvadās no pāris cilvēkiem, kurus iespējams saķert pēdējā brīdī, kā arī jācenšas saglabāt sirdī to māju sajūtu, lai tik ļoti nesmeldz pa šo pusgadu. Un tad jau visi sīkie, mazie sagatavošanās darbiņi, kas tikai palielinās manas panikas apmēru.

Jā, es dodos prom. Un šoreiz tas ir kaut kas daudz nopietnāks par nevainīgu apmaiņas programmu, kas piešķir stipendiju uzturēšanās izdevumiem. Tā ir pavisam nopietna lieta. Teikšu atklāti- nav viegli. Bet esmu spītīgi iecirtusies un nolēmusi ļaut grūtībām mani rūdīt, bet nesalauzt. Jo kā gan es spēšu izdzīvot, ja būšu gatava padoties pie katras mazākās neveiksmes?

Mana vasara ir citādāka- tā ir kā klusums pirms negaisa, bezgaiss un saule. Un kad plīsīs debess, tad pēc negaisa viss noklusīs un atkal būs miers.

+++

Hey! How’s life?

More than a year has passed by since my last entry. I myself am surprised that right now, when the secure foundation underfoot starts to shift, I’ve found a way back- here. But there is a good logical explanation- my time in my beautiful Riga runs out after a week.  Still have to manage to breath beloved Latvian air, must visit Mother Nature, say goodbye to a few people that can be caught in the last minute, as well as strive to maintain a sense in the heart of the house, so that it doesn’t hurt that much through this semester. And then, all this small preparation work, which will only increase my level of panic and anxiety.

Yes, I am going away. And this time it’s something more serious than an innocent exchange program, which gives scholarship for living expenses. It is quite a serious matter. I will say honestly- this is not easy. But I’ve become  stubborn and decided to let myself be influenced by difficulties but not brake. Because how could I be able to survive if I am ready to give up at each slightest failure?

My summer is different than others- it’s like the calmness before the storm, this still air and sun. And when the sky will burst after the thunderstorm, everything will be silent after and there will be peace again.

Forcing myself

Ir tik ļoti priecīgi, kad varu būt noderīga saviem draugiem- ar acu skatienu, kādu uzmundrinošu vārdu(jo mūs visus ir apsēdis sesijas satrauktais gars) vai tikai zīmīgu pieskaršanos plecam. Kad otrs redz- “Hey, I feel your pain”, tad vairs nav tik smaga nasta jānēsā apkārt. Un tomēr skaists ir šis pavasaris- pat ar visiem pelēkajiem mākoņiem un neparedzamām vēja brāzmām. Patiesībā jāpriecājas, ka sesijas apjausma mani aizsniedza tikai šonedēļ- ļoti labi, manuprāt, jo tad īpaši pāragri sevi nesatraucu. Nevajag.

Mums ir īpatnēja ģimenīte- mēs ar brāli varam jokojoties uzlikt Slipknot, kamēr jāslauka grīda istabā un saukt mammu, lai viņa nāk paskatīties video, jo viņai noteikti “patikšot”. Un mamma atnāk arī un pat sāk ritmā kustēties līdzi- viņu nekas nespēj pārsteigt, tāpat kā mūs. Lūk kā. Vai arī manas muļķīgās pusmiega murmināšanas par kaķiem, kuru nav un par kaķiem, kurus šodien nedomājam apciemot.

Vai Tu zini to sajūtu, kad kāda, pārāk bieži apmeklēta iestāde neapzinātā veidā ir kļuvusi par Tavu favorītiestādi un citur nekur negribas iet? Man tā ir ar Kaņepes Kultūras centru. Esmu mēģinājusi pretoties, bet neveiksmīgi. Tam ir jāļaujas un tur nav divu domu. Tāpat ir jāļaujas vēlmei rakstīt muļķības, ja tā es varu sevi piespiest rakstīt katru dienu un būt nedaudz tuvāk savam iedomu projektam.

Pēdējā laikā itin visur notiek dažādi Stand Up komiķu priekšnesumi. Par ko es, protams, nesūdzos, vienīgi man tas liekas pārsteidzoši- latvietis prot jokot. Jā! Nedaudz tumši un melni, bet prot. Un tas jau ir optimistisks starts. Vēl vairāk- latvietis prot pajokot arī par sevi. Tā jau ir augstākā latiņa.

Mācīsimies pasmieties par sevi!

P.S. Es šonakt sapņoju, ka mans vārds bija Vaņa.

+ + +

It’s such a joyful moment when you can be useful for your friends- with a look, with cheerful phrase(because we are all got ill with exams) or with meaningful touch to the arm. When other sees- “Hey, I feel your pain” then it’s not that though to walk around anymore. And yet- this spring is absolutely stunning- even with all those dark clouds and unpredictable breezes of wind. Actually, I should be thankful that the exam fever feeling caught me only now- very good, indeed, because otherwise I would be panicking too soon. No need.

We have really weird family relationship- me and my brother can jokingly put Slipknot song while cleaning the room and even call our mom to come and check out the video because we think that she will “like” it. And mom is really coming and even starts to move in the rhytm- there is nothing that could surprise her. Here you go. Not even when I start to mumble about cats(half asleep in the morning) which doesn’t exist or which exist but we are not visiting them today.

Do you know the feeling when one really often visited place is starting to change to your favorite place and you no longer want to go anywhere else? I have this with Kanepes Kulturas centre. I have tried to resist but with no luck. I should just let it overcome me and that’s all. Also I need to let myself write rubbish if I could force myself to write every single day.

Of late, there are lots of Stand Up performances in the neighborhood. I am not complaining about at all, only it’s shocking- that Latvian can joke. Yes! A bit dark but he can! And that’s a good start! Even better- when Latvian can joke about himself. it’s almost the highest level.

Lets learn how to laugh about ourselves!

P.S. I dreamt that my name was Vanya.

Caribou- Kaili

IMG_0068(a really late birthday photo from February)

Čau. Es domāju, ka man ir tik daudz, ko teikt, bet atkal vārdi iestrēgst kā kamols rīklē tā kā no rītiem, kad mosties un Tev ir pāris reižu jānokrekšķinās, lai ievingrinātu balssaites, jo šķiet, ka tur kāds sēž aizmidzis pie vadības pults un nevēlas ieslēgt skaļruņus. Tad, kad sarkanvīns ieplūst dzīslās, tad ir jāraksta ar kreiso roku, jo labā atsakās klausīt. Un lūpa kļūst par vīna lūpu- melleņu krāsā; tumša un draudīga. Šī nedēļas nogale bija fantastiski amizanta- es niķojos kā 5gadīgs knēvelis, pārdomāju vairākas reizes un beigu beigās, neizdomāju. Ēdot uz mammas gultas šokolādes vafeles, kas vairāk atgādināja spīdīgā papīriņā noslēptu pārsteigumu, es domāju par sesiju un to, ka es laikam pārāk uztraucos pirms laika. Varbūt arī tāpēc es pārdegu un zaudēju pati sev. Viss ir iespējams. Tagad- lēnāk pār tiltu.

Man pietrūkst cilvēku. Man pietrūkst frāzes “Viss taču būs labi!”, kas agrāk šķita tik nenozīmīga, bet viss iegūst īsto vērtību tikai tad, kad tas pazaudēts. Man pietrūkst fotopastaigu un saullēkta ķeršanas uz Vanšu tilta vai parkos. Pietrūkst jūras un vēja izpūstās smiltis, kas šņirkst starp zobiem. Pietrūkst pārsteiguma un pāŗsteidzības par lietām. Es atkal esmu aizmirsusi kā baudīt dzīvi. Man pietrūkst skaidrības. Es neesmu mind reader, lai gan daži no jums tā vēl joprojām domā. Man nav pārdabisku spēju(nu, varbūt drusciņ) un man nav trešās acs. Reizēm mani ir nepieciešams pabikstīt vai kaut ko atgādināt. Un man sasodīti neizprotami liekas emociju un jūtu neizpaušana. Kā tā var? Iemāciet man arī! Varbūt tur apakšā slēpjas kaut kas īpašs, kāpēc Anniņa un Pēterītis tā dara, bet es tā nevaru. Lūk, atkal sanāca kišmišs. Un pārstājiet man teikt, lai esmu pacietīga- tas ir ļaunākais, ko kāds var man iemest sejā. Jo es nebūšu pacietīga, to nevar vairs iemācīties tagad. Vilciens ir aizbraucis. Pieņemiet mani kāda es esmu nevis centieties mani izlabot pēc savas modes.

+++

Ciao. I thought that I have so much to tell but turns out- words are stuck in my throat just like in the mornings when you wake up and you need to growl couple of times because it seems that there is someone sitting inside- sleepy- and can’t turn the speakers on. When the red wine is in your system, then you should write with left hand because right one is not working. And the lip becomes the Wine lip- in the shade of blueberries, scary ass Monster. This weekend was surprisingly humorous- I was being restive like a 5 year-old- I was changing my mind several times and in the end I didn’t think through at all. Eating chocolate waffles on my mum’s bed, which more seemed like surprise hidden in the shiny foil, I thought about session and about the fact that I am being paranoid too soon. Maybe that was the first reason why I got sick and lost to myself. Everything’s possible. Just slow down.

I miss people. I miss the phrase “Everything’s gonna be fine!” which seemed so un-useful but everything gets its value when you loose it. I miss photographing walks and catching sunsets on Vanshu bridge or in the parks. I miss the sea and wind blown sand which is getting between teeth. I miss surprises and imprudence. And again- I have forgotten how to enjoy life. I miss clarity. I am not  a mind reader although some of you still think of me like that. I don’t have magical powers(well, maybe a little) and I don’t have third eye. Sometimes you need to poke me or to remind me of things. And I don’t get why other cannot divulge emotions. How can you? Teach me, too! Maybe there is something quite special in it which I don’t get. And stop forcing me to get more patient- that is one of the worst thing you could throw into my face. Because I will not be patient, you can’t learn this now. The train is gone. Take me the way I am not try to change me in your style.

Nenopietni

75

Viss, kam es pieķeros, tiek atstāts pusmastā- ar saldām cerībām iedēstīts, bet ne ar pietiekošu mīlestību aprūpēts. Esmu atgriezusies savā mīļotajā Rīgā, atlidojusi līdz ar pirmajiem gājputniem. Apmaiņas studijas vēl aizvien ir atstājušas manā organismā paliekošas sekas- vairāk gan labas nekā sliktas. Pirmais nu jau kā divu mēnešu kultūršoks pamazām norimstas un es atkal varu savu svaru sajust uz lietainā bruģa, kas tik ļoti svešāds likās pirmās pāris dienas atgriežoties mājās. Bet nekas jau tā īsti nav mainījies- Rīga bez manis nepārstāja elpot, draugi neapstājās sasniegt savus lielos nākotnes plānus, jaunie vecāki- radīt bērnus(nu jau kā no filmas “Amēlija” sāku prātot).

Esmu beidzot izpeldējusi virspusē- tas, kas tika sakrājies man prom esot, nu ir veiksmīgi nokārtots un uz kādu laiku negulētas naktis, zaudējot saprašanu konspektos, ir pieturētas. Ir tik ļoti grūti pēc visa piedzīvotā atsākt rakstīt, bet ja papīrs pacieš visu, tad jau arī šī vieta kalpo līdzīgiem terapeitiskiem nolūkiem.

Biju jau piemirsusi, cik vārdos neizskaidrojami viegla sajūta pārņem braucot ar velosipēdu pāri tiltiem, paralēli vēl uzspējot ieraudzīt uguņošanu tālākajā piekrastē. Cik jauki ir pavadīt laiku kopā ar brāli, pārrasties mājās visiem saprotamā valodā kaut ko noņurdēt pēc aizņemtas darbadienas, kad vienīgais, ko redzi acu priekšā visu dienu, ir mammas dāvinātā mīkstā sega un mīļā, labā gultiņa. Sauciet mani par vecu, ja es labāk atrodos mājās nekā pārnakšņoju pie cilvēkiem, kuri vairs nav mani draugi(vai arī nekad nav bijuši), vai labākā gadījumā- pie cilvēkiem, kas pēkšņi ir kļuvuši par maniem draugiem, man pašai to nemaz nenojaušot. Draudzība vispār ir tāda ļoti kutelīga lieta- joprojām tā ne līdz galam saprotama. Vai draudzība ir balstīta uz egoisma apmierināšanu vai tomēr uz cēlu mērķu bāzes, kuru pamatā ir neko negaidīt atpakaļ?

Vai ir iespējams ar savu rīcību izmainīt otru vai likt otram kaut mazdrusciņ aizdomāties? Kas to lai zina. Mums katram ir savas morāles normas, savs limits.

Debesu pamale virs izplaukušo, pusmigušo koku galotnēm palēnām izgaismojas. Joprojām grūti pierast, ka dienas paliek garākas un naktis īsākas. Es turpinu dzīvot starp divām pasaulēm un pielīdzināt laiku 5 stundu starpībai.