/photo of one of Riga’s yards where Robert’s books store is located/
(English below)
Izlasot Frānsisa Skota Ficdžeralda “Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu”, palika nepārvarami skumji- cik labi, ka mums katram ir dots normāla rituma mūžs un mums ir iespēja sevi attīstīt. Mums ir dota spēja atcerēties. Es esmu cilvēks, kas balstās tikai un vienīgi uz atmiņām- jā, ne vienmēr tas ir labi, bet kas es būtu kā balta lapa? Kāpēc cilvēkiem patīk nodarīt otram pāri? Vai tas ir dabiskais dzīves cikls vai arī sava veida atmaksa par paša sāpi un rūgtumu? Saudzējiet viens otru!
Manuprāt, mūsu naidu tikai pastiprina neskaitāmie sociālie tīmekļi un aplikācijas. Instagram ir 50 skaudības un nedabiskuma nokrāsas, Twitter– lakoniska sūdzēšanās par netaisnību pasaulē vai pret sevi, Facebook– narcisisms, izrādīšanās un cenšanās izlikties par interesantāku cilvēku nekā esam. Protams, ka es arī daru pilnīgi to pašu- tāpēc man riebums mācas virsū. Vairāk laika būtu jāvelta mīļajiem cilvēkiem, saviem hobijiem un grāmatām(papīra formāta grāmatas ir atpakaļ!). Vairāk jāvelta laiks saviem draugiem, kuriem jau kā pusgadu soli, ka satiksieties, bet viss apstājas pie nodeldētās frāzes:”Mums noteikti drīz jāuzrīko ēst taisīšanas vakars. Šonedēļ nē- esmu aizņemta, bet varbūt kaut kad nākamnedēļ?” Vieglāk ir nelikt otram cerēt(es vienmēr ceru), bet vienreiz ņemt un beidzot realizēt plānus. Pa īstam! Protams, ka tad, kad tas notiek, viss atkal ir lieliski un Tu domā:”Kāpēc es tik ilgi vilcinājos?” Un klačas Facebook nav tas pats. Piedod, atvaino.
+++
Reading F. Scott Fitzgerald’s “The Curious Case of Benjamin Button”, I became insurmountably sad- how good that we all have a normal life span and we have the opportunity to develop ourselves. We have been given the ability to remember. I am a person based solely on memories – yes, it is not always good, but what would I be as a white page? Why do people like to hurt each other? Is it a natural cycle of life or a kind of payback for one’s own bitterness? Take care of each other!
In my opinion, our hatred is only aggravated by countless social networks and applications. Instagram has 50 shades of envy and un-naturalism, Twitter- laconic complaint of injustice in the world or against oneself, Facebook- narcissism, showing off and constant effort to be a more interesting person than we are. Of course, I also do the same thing – so I’m even more repulsed by that. More time should be devoted to loved ones, our hobbies and books (paper-based books are back!). More time needs to be devoted to friends to whom you have promised to meet for a half a year already but everything stops with the phrase: “We should definitely have to make dinner together and catch up. This week I’m busy, but maybe sometime next week?” It’s easier not to let the other one hope (I always hope), but to finally man up and make actual plans. For real! Of course, when it happens, everything is fine again and you think, “Why did I hesitate for so long?” And the chatting on Facebook is not the same. Sorry not sorry.
Gingerzane 